Sabiedrība ar vien vairāk aizmirst par savai tautai raksturīgajām iezīmēm un tradīcijām, tādējādi lēnām zaudējot spēju tikt identificētai kā konkrētai tautai ar konkrētām īpašībām.* Vai jauns tautisks apģērbs, kā mākslas medijs, spētu ieinteresēt un izglītot sabiedrību, vai vismaz to vērst uz problēmu?

"Tautas raksturs, ideāli un garīgā kultūra visspilgtāk izpaužas tieši tās apģērbā, ko ietekmē konkrētie ģeogrāfiskie apstākļi, sociāli ekonomiskā situācija, iedzīvotāju materiālais stāvoklis un daudzu paaudžu laikā izveidojušās ģērbšanās tradīcijas, kā arī tehniskā izpildījuma iespējas. Viens no latviešu materiālās un garīgās kultūras fenomeniem ir mūsu tradicionālais tautastērps, kas ir ļoti plašas un dziļas informācijas nesējs."** Tā iezīmes liecina par tautas tērpa abstraktiem mēģinājumiem vizualizēt datus, elementus, kas atradušies un bijuši pieejami konkrētajā reģionā.

Pļaviņā ganīdama, 

Villainīti norakstīju: 

Kādi ziedi pļaviņā, 

Tādi raksti villainē.

Tas noveda pie idejas veidot jaunus tautas tērpu rakstus kā statistikas datu vizualizācijas, dalot tās teritoriāli. Datos ietverot gan sociālos, gan tehnoloģiskos un ekonomikas statistikas datus, kā arī dabas īpatnību un kultūras datus, 21. gs. reģionu raksti - vizualizācijas var tikt uzdotas par šo reģionu vizuālo identitāti. Savukārt, šo rakstu - vizualizāciju iekļaušana tādā formā kā apģērbs, radot 21. gadsimta tautisko latviešu tērpu, šīs vizualizācijas kļūst ne tikai par teritoriju - reģionu identitātēm, bet arī par reģionu pārstāvju identitātes simboliem.*** Pieņemot, ka apģērbs ir identitātes un komunikācijas medijs, un tas rada tūlītēju pirmo iespaidu, šāds apģērbs varētu kalpot kā savstarpēja komunikācija un atpazīšanās zīme tā valkātāju starpā, kā arī tas varētu veicināt latviešu nacionālo apziņu un interesi par šo tērpu iedvesmas avotu - tradicionālajiem tautas tērpiem, kas savukārt veicinātu tradicionālās kultūras saglabāšanu.

Ir ievākti vieni un tie paši statistikas dati no četriem Latvijas plānošanas reģioniem (Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Latgales un Rīgas reģioniem), kuri datorprogrammēšanas ceļā ir vizualizēti katram reģionam atsevišķi. Atkarībā no data vērtības ir izveidota līnija, kurai ir noteikta krāsa un biezums, tad šī līnija ir sadalīta mazās līnijās, kas atbilst tai pašai data vērtībai. Šāda veida vizuālais izpildījums izvēlēts iedvesmojoties no amatnieku namu apmeklējumiem, kur to vien kā diegu kalnus un izklājumus var redzēt. Iegūtais vizuālais materiāls ir izmantots tekstila dizainā, radot apģērbu līniju, kura identificē konkrētos reģionus. Iegūtie vizuālie dati ir kā bāze jauniem 21. gs. radītiem jaunā teritoriālā sadalījuma tautisku tērpu rakstiem.

* Šeit netiek runāts par kāda ornamenta izmantošanu aksesuāros, bet par izpratni, kas vispār ir tradicionālā kultūra, kas ir tautas tērps, kā to pareizi valkā 

** Aija Jansone. Latviešu tradicionālais tautastērps un tā valkāšanas tradīcijas 

*** Šeit jāpiemin, ka šīs vizualizācijas ir mans, kā mākslinieces subjektīvs skatījums, jo gan dati, gan krāsas, gan atspoguļošanas veids ir manis izvēlēti lielumi